• KO MĒS DARĀM?
  Piedāvājam holistisku uztura programmu – ķermenim, garam un dvēselei!
• KĀPĒC IZVĒLĒTIES MŪS?
  Tāpēc, ka veselība ir harmoniskas dzīves pamats!
• KAS MĒS ESAM?
  Klubs, kas vieno cilvēkus ar liekā svara problēmām un interesentus par veselīgu uzturu.

Maija (-20 kg) - liku sev saprast, ka var būt labāk!

      
          
Laiks nepielūdzami rit savu gaitu, pati kļūstu vecāka, nopietnāka, un kaut kā reizēm šķiet – nekas vairs nevar būt labāks par to, kas man bija 18; 25; 30 gados...
Ir darbs, mīlošs vīrs, mīļi bērni, ko vairāk var vēlēties? Par to, kas man vajadzīgs, nemaz nedomāju, jo, kā jau minēju, šķita, kas gan var būt labāks un savādāks par to, kas man ir??? Īstenībā biju burkšķis un darba rutīnas pārņemts cilvēks. Mājās jau pieņēma par normu, ka man ir slikts garastāvoklis, kaut kas atkal nav izdarīts, kā vajag... Tā nu dienas skrēja, nekas nemainījās!
Un te... Kā gadījās, kā ne, darbā bija paredzēta pavasara talka – apkārtnes uzspodrināšana, kas bija arī gaisa kūre ziemas nogurdinātajiem cilvēkiem, kuri deldējuši ofisa krēslus visu garo ziemu.
Kā gan šādu ievērības cienīgu pasākumu var laist garām un neiemūžināt foto? Tā nu kāds no centīgajiem kolēģiem gan paslepus, gan atklāti staigāja, ar melnu objektu rokās knipsējot šo un to, kas gadījās ceļā. Un PALDIES liels viņam par šīm bildēm!
Tas bija galvenais iemels manai izvēlei – pēdējais laiks kaut ko mainīt!
Paldies arī kolēģītēm, kas bija tās, kuras mani iedvesmoja vēl vairāk, – mēs taču varam, vai ne? Izvērtējot vēl dažus foto interneta līkločos, ķērāmies pie darba.
Sākumā likās, es nekad to nevarēšu, tas nav man, tas taču prasa baigo disciplīnu. Nekad nevarēšu, man nav pacietības! Saņēmos lēnām un mierīgi, gluži kā vilciena lokomotīve, kurai jāvelk aiz sevis vesels vagonu lērums... Vilku lēnām, bez kreņķiem, bez stresa. Nevarētu teikt, ka tas gāja pavisam gludi, bija jau arī vājuma brīži, kad viss iesāktais draudēja sabrukt, bet... Man ir ģimene, kas mani pabakstīja pastūma pareizajā virzienā, kā arī kolēģes, kas otrdienās ar savu zvanu atgādināja: ejam? Protams, bez lieliskās grupas vadītājas Ingas man arī nekas nebūtu izdevies, tā domu sakārtošana, mainīšana... Pēc lekcijām gāju palēkdamās ar smaidu uz lūpām, jo tā taču vieglāk! Mīlam paši sevi. Strādājam pie tā, lai varētu patikt vispirms jau sev un līdz ar to visiem citiem.
Man, kas pašai bija pārsteigums, sāka atgriezties dzīvesprieks, patika pārvietoties ar kājām, ar priecīgu prātu, gluži kā 25 gados, uzskrēju pa kāpnēm... neaizelsusies!!!
Ir pagājis gandrīz gads, biežāk smaidu, priecājos par lietām, kas reiz likās, nē, galīgi nelikās nekas, ģimene teic: “Tev ir atgriezusies humora izjūta!” “Man atkal ir mīļa sieva," vīrs kādu dienu man paziņo! Es sāku cienīt pati sevi, pašapziņa... Tam ir milzīga nozīme, nekad par to nebiju aizdomājusies, bet tas ir tik ļoti svarīgi!
Nav jau dzīvē tā, ka viss notiek tāpat vien, viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Kaut kas jāmaina, brīžiem radikāli, manā gadījumā tas bija darbs un mans svars, kas mani nomāca, nogurdināja, radot vispirms jau neapmierinātību ar sevi, un tad jau visi citi arī nebija gana labi.
Paldies par to, ka caur šo programmu liku sev saprast, ka var būt labāk, daudz labāk! Un nekas vēl nav beidzies, mums viss vēl tikai priekšā, es to varu un zinu, ka jūs arī to varat, jo tas ir KOLOSĀLI!