• KO MĒS DARĀM?
  Piedāvājam holistisku uztura programmu – ķermenim, garam un dvēselei!
• KĀPĒC IZVĒLĒTIES MŪS?
  Tāpēc, ka veselība ir harmoniskas dzīves pamats!
• KAS MĒS ESAM?
  Klubs, kas vieno cilvēkus ar liekā svara problēmām un interesentus par veselīgu uzturu.

Ina (-30kg) - sapratu, ka kaut kas radikāli jāmaina!

Dzīvoju laukos, kur joprojām cieņā ir kārtīgas vakariņas un bagātīgi klāti svētku galdi, kur centrālie ēdieni ir karbonādes, cepeši un ar majonēzes kārtām pārlieti salāti. Svarīgākā mūsu atziņa ir: „Kas mums ir dots, ar to jāsadzīvo.” Protams, tā nedzīvo visi, bet daļa gan, un ir tik grūti kaut ko mēģināt mainīt, ja apkārt ir nesaprotoša attieksme. Tāpēc, sākot šo avantūru, es pat nemēģināju kādam stāstīt, ko esmu iesākusi, tikai tad, kad sāka jautāt, vai neesmu slima, stāstīju, kā ir patiesībā, kas arī tika uzņemts ar zināmu skepsi un neticību.

Pašas svars ir svārstījies jau gadiem. Arī bērnībā sevi neuzskatīju par „tievuli”. Pēc otrā bērna piedzimšanas biju pieņēmusies svarā apmēram par 20 kg, taču, beidzot barot mazo, svars pats normalizējās, neko īpaši nedarot.
Tad pakāpeniski svaru bultiņa atkal kāpa. Daļēji vainojamas ir arī zāles, kas bija jālieto attiecīgajā laika periodā, bet bija arī citi svara palielināšanās cēloņi. Kārtīgas maltītes, kam pamatā ir gaļa un kartupeļi, kur salāti ir mazliet vai nav vispār, bet, ja ir, tad ar kārtīgu krējumu.
Esmu arī kārtīga „stresotāja”. Autovadītāja apliecība bija vēl viens veids, kā manu mazkustīgo dzīvesveidu padarīt vēl nekustīgāku.
Pēc trešā bērna piedzimšanas man bija 30 gadu, un acīmredzams liekais svars, ar kuru centos samierināties, bet, kad tas neizdevās, centos ieturēt kādu diētu, kā rezultāta ieguvu vēl pāris kilogramu klāt. Lūzuma punkts bija mana 35. dzimšanas diena, svari rādīja jau pāri deviņdesmit, sapratu, ka kaut kas radikāli jāmaina. Jāmaina kaut kas ne tikai „ārēji”, bet arī „iekšēji”. Lai varētu kaut ko mainīt, ir jāsakārto savas domas, jāiemācās sevi mīlēt, kas man joprojām sagādā grūtības.

„Figūras Draugu” kupons pie manis nonāca jau apzināti, paklausīju kursa biedreni, kas ieteica pamēģināt, ka nenožēlošot. Tā es nonācu grupā pie Iritas. Vēl varu piebilst, ka klātienes nodarbības man ir ļoti svarīgas – gan kontrolei, gan tādēļ, lai tiktos ar līdzīgi domājošiem.
Šajā laika posmā ir gājis dažādi, esmu sapratusi, ka cilvēks ir tik vājš savā būtībā, meklē iespējas aizbildināties, piemēram, „šodien līst, nu kur vēl staigāt”, un, ja vēl blakus kāds saka – tas viss ir muļķības, ka tu taču strādā par pavāri, kuri parasti labi ir tikai tādā gadījumā, ja ir apaļi –, tad reizēm gribas visu mest pie malas.

Taču esmu apņēmības pilna, jo pirmais, kas jāsaprot, – tas ir dzīvesveids, nevis kārtējā diēta. Esmu sākusi mazāk lietot gaļas produktus, jo vairs nav nepieciešama smaga barība, ēdu daudz dārzeņu. Ja jūtu, ka ēdienkartē iestājas vienveidība, ātri pāršķirstu receptes un izdomāju kaut ko jaunu un garšīgu.

Par pašsajūtu varu teikt tikai to, ka kājas vairs netūkst, ceļgali nesāp, un man ir iepatikušās fiziskās aktivitātes, ar ko arī ir jāmāk nepārspīlēt. Bērni saka, ka biežāk skatos spogulī un daudz vairāk smaidu. Ļoti grūti ir iemācīties uzklausīt un pieņemt komplimentus, jo sākumā šķita, ka tie netiek veltīti man.

Mans galvenais mērķis ir saglabāt esošo svaru bez straujām svārstībām, vairāk priecāties par apkārt notiekošo un ieklausīties sevī.