Dvēsele bez iztēles - tikpat kā observatorija bez teleskopa. /H. Bičers/

Marlēna (-18 kg) - nekad nesaki nekad!

Vārds, uzvārds Marlēna Bērziņa
Vecums 29 gadi
Augums 157 cm
Svars pirms 85 kg
Svars pēc 67 kg
Zaudētais svars 18 kg 18 mēnešos
Nodarbību vieta Rīga - Marika Kavala

 

         

        Esmu no tiem cilvēkiem, kas visu mūžu cīnās ar lieko svaru. Nemitīgas diētas, nemitīgas apņemšanās kaut ko mainīt – un tā vairāku gadu garumā.
2009. gada 31. decembrī izdomāju sastādīt sarakstu ar lietām, ko vēlos paveikt vai sasniegt 2010. gada laikā. Vienā no saraksta pozīcijām bija atbrīvošanās no liekā svara. Pēkšņi vienā brīdī atskārtu, ka mērķi par svara nomešanu esmu izvirzījusi sev visu laiku un ne reizi neesmu piepildījusi. Pieņēmu stingru lēmumu – nē, beidzot es to izdarīšu, lai tur vai kas.
Iepriekš biju gājusi uz Svara Vērotājiem, tāpēc bija saglabājušies materiāli un atlika tikai ķerties pie darba.
Iekārtoju sev plānotāju, kur katru dienu pierakstīju līdz pēdējam sīkumam visu, ko ēdu, arī našķus un dažādus saldumus.
Pašā sākumā es dienas punktus liku nedaudz vairāk nekā patiesībā vajadzēja. Mans svars gāja nost arī ar paaugstinātu punktu skaitu. Tad sāku analizēt savu ēdienkarti, jo tur joprojām saglabājās arī kādi patreknāki produkti un našķi. Treknākās lietas sāku aizvietot ar citiem produktiem, kas saturēja mazāk punktu, un attiecīgi ikdienas punktu skaits arī saglabājās.
Kā obligātu tradīciju ieviesu katru dienu no rīta izdzert divas glāzes ūdens un dienas laikā izdzert vismaz divus litrus ūdens, neskaitot kafiju un tēju.
Pusotra gada laikā es atbrīvojos no 18 kg jeb 18 cukura paciņām. :)
Visā svara mešanas periodā bija divi klupšanas momenti:
1) Pašā sākumā svars krīt ļoti raiti, un visi pamana izmaiņas un sāk tevi slavēt: kāds tu malacis un cik labi izskaties! Tad iestājas apmierinājums pašai ar sevi, ka ir labs darbs padarīts, taču patiesībā mērķis ne tuvu nav sasniegts. Un tad ir galvenais pārvarēt šo savu apmierinājumu un turpināt sākto.
2) Otrs riska moments ir tajā, ka vienā brīdī kādu mēnesi svars vispār nekrīt. Un tad iestājas izmisums: KO ES DARU NEPAREIZI!?! Izmisumam man palīdzēja tikt pāri plānotājs, kur visu sīki un smalki pierakstīju. Attiecīgi sapratu, ka esmu izpildījusi visu pareizi, un atlika tikai saņemt dūšu un turpināt iesākto. Aptuveni pēc mēnesi ilga klusuma svars kā pa atvērtu ventili atkal strauji sāka krist. :) Tātad – viss kārtībā!
Šīs divas lietas man bija vissmagākās.
Es nekad sev nepārmetu un sevi nešaustīju, ja gadījās tā sauktās noraušanās. Sev teicu: ja tā notiek, tātad tā vajag –, un nākamo dienu turpināju atkal savā ierastajā ēšanas ritmā, it kā nekas nebūtu bijis. :)
Es nekad neticēju, ka šķīvja princips darbojas un, ja saņem visas sev nepieciešamās barības vielas, nekad nebūs noraušanās. Taču pati beidzot pārliecinājos, ka tas darbojas. Saņemot sabalansētu uzturu, pazūd kāre pēc šokolādes, konfektēm un citiem našķiem.
Pats svarīgākais ir saprast, ka tas nav mēneša darbs, un, ja tu reiz pieņem lēmumu un esi gatavs to realizēt, tad ir jāsaņem visa pacietība rokās un jāķeras pie darba. Un pozitīvākais – tas noteikti izdosies! :)